* Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejs "Pikšas"
Latvijas valsts dibinātāja, tās brīvības ceļa aizsācēja, pirmā Ministru Prezidenta un pēdējā pirmskara Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa piemiņas vieta - viņa dzimtās mājas "Pikšas".
1993. gadā ar Latvijas Zemkopības ministrijas rīkojumu un tās pārraudzībā šeit tika nodibināts "K. Ulmaņa piemiņas muzejs "Pikšas"".
"Pikšās" cilvēks saprot un izjūt to garīgo pacēlumu un pārliecību darba jēgā, kura bija zemniekā un kura deva iespēju Latvijai īsā laikā kļūt par attīstītu Eiropas valsti.
Adrese: "Pikšas", Bērzes pagasts, Dobeles novads, LV-3732
Tālrunis: 29364230
Darba laiks: atvērts visu gadu, strādā bez brīvdienām no 9:00 līdz 21:00.
* Bērzes kapos apbedīti Kārļa Ulmaņa vecāki, kā arī viņa audžuvecāki un daudzi Ulmaņa dzimtas locekļi, tāpēc arī pats K.Ulmanis vēlējās tikt apglabāts šeit, tomēr tas nav piepildījies. Šajā vietā atrodas tikai piemiņas zīme. Kapos apglabāti daudzi Bērzmuižas skolotāji, arī dzejnieki Pauls Akots (vai Abats, 1917. - 1941.), Uldis Leinerts (1936. - 1969.) u.c. ievērojami cilvēki.
* Bērzes luterāņu baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis (valsts aizsardzības Nr. 4879). Patreizējā izskatā baznīca celta 18. gs. otrajā pusē (ap 1820. gadu) uz bijušajiem vai arī līdzās esošajiem pamatiem, kur 1743. gadā bija uzcelta koka baznīca. Baznīcu cēluši divi mūrnieki arhitekta Dihta vadībā. Viņa pieļautās kļūdas dēļ tornis sagāzies. Tagadējais tornis ir daudz zemāks nekā bija iecerēts. Baznīcā atrodas 18. gadsimtā būvētais harmonijs un Kārļa Ulmaņa dāvinātais zvans. Šo zvanu ar veltījumu Bērzes draudzei K.Ulmanis dāvinājis 1939. gadā. Otrā pasaules kara laikā, kad baznīca tika daļēji sagrauta, it sevišķi baznīcas tornis, zvanu izglāba Bērzes iedzīvotāji. Šobrīd zvans atkal ir uzstādīts atjaunotās Bērzes baznīcas tornī.
* Virkus muižas apbūve - valsts nozīmes arhitektūras piemineklis (Nr. 4872).
* Virkus muižas parks - valsts nozīmes arhitektūras piemineklis (Nr. 4888).
* Bērzes muiža - pirmās rakstītas ziņas par Bērzes muižu kā apdzīvotu vietu attiecas uz 1492. gadu, kad Livonijas ordeņa mestra delegācija no Livonijas ordeņa otrās tā laika lielākās pilsētas Kuldīgas cauri Dobelei devās atpakaļ uz Rīgu, un Bērzmuižas pārvaldnieks pa nakti uzņēma un izmitināja sava priekšnieka (mestra) delegāciju. Par to ir ziņas vēstures arhīvā kā atskaites ziņojums ordeņa mestram. Bērzes muiža - Bērzmuiža - nekad nav bijusi privāta muiža, bet piederējusi valstij. Līdz 1561. gadam - Livonijas ordenim, pēc tam - Kurzemes hercogam, vēlāk - līdz 1917. gadam - tieši Krievijas caram. Šādas muižas tautā dēvēja par "kroņa muižām". Tās pārvaldīja valsts iecelti pārvaldnieki, kuri nebija ieinteresēti muižu saimnieciskajā attīstībā, tāpēc muižas bija panīkušas. No vecās Bērzmuižas ēkām līdz šodienai ir saglabājušās muižas klēts paliekas. Domājams, ka klēts ir celta 18. gs. vidū. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā 1925. gadā, kad tika realizēta zemes reforma, Bērzmuižas centru kopā ap 31 ha zemes savā īpašumā ieguva Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Ludvigs Bolšteins, kurš bija Latvijas robežaizsardzības spēku komandieris. Ģenerālis Ludvigs Bolšteins bijušās Bērzes muižas centrā uzcēlis sev mājas "Saulieši". Ēkas ir saglabājušās vēl šodien. Pats L. Bolšteins "Sauliešos" ieradies visai reti, tur saimniekojis mājas un zemes pārvaldnieks. 1940. gada 17. jūnijā ģenerālis, saprotot, ka Valsts un Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis nevēlas pretoties Sarkanajai armijai, nošāvās.
* Bērzes ūdensdzirnavas saistītas ar Bērzes muižu. Pirmsākumi meklējami Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (no 1643. - 1684. gadam), kad Bērzes muižā uz Bērzes upes tika ierīkotas vadmalas un buraudekla austuves, no kurām vēlāk attīstījās Bērzes upes aizsprosts un ūdens dzirnavas. Dzirnavu pašreizējais īpašnieks ir Orvils Heniņš, kurš jau vairākus gadus atjauno un nostiprina upes aizsprostu un bez graudu malšanas nodarbojas arī ar elektrības ražošanu Bērzes dzirnavās. Bērzes dzirnavas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis (valsts aizsardzības Nr. 4876). Šāds ūdensdzirnavu komplekss šobrīd ir vienīgais vecākais darbojošais vēstures piemineklis Latvijā, kurā var praktiski redzēt un iepazīties ar 100 gadu vecām labības pārstrādes tehnoloģijām un tradīcijām, izmantojot ūdens spēku. Turklāt dzirnavas atrodas LR pirmā Ministru prezidenta K. Ulmaņa dzimtajā novadā un piemiņas vietu krustceļos ("Pikšas", kapsēta, skola). Bērzes ūdensdzirnavu kompleksa būvniecība notikusi 19. gs. vidū un pabeigta 1863. gadā. Ūdensdzirnavu komplekss sastāv no 55 m gara aizsprosta uz Bērzes upes, 600 m gara derivācijas un 200 m gara izteces kanāla, dzirnavu ēkas (kopējā platība 2519 m²) ar darba mašīnām un hidrotehniskām iekārtām un kūts - ratnīcas. Līdz 1940. gadam dzirnavas aktīvi strādāja un sniedza pakalpojumus plašā reģionā. Pēc 1940. gada nacionalizācijas līdz 1972. gadam dzirnavas darbojās, taču šajā periodā valdošās saimnieciskās sistēmas dēļ dzirnavu komplekss pakāpeniski tika nolietots un ūdens sistēma sagrauta. Divdesmit gadu dīkstāves periodā dzirnavu vērtības tika izlaupītas un būves novestas līdz sabrukumam. 1991. gadā denacionalizācijas rezultātā dzirnavas tika atgrieztas likumīgajiem mantiniekiem un uzsākts renovācijas process. Uz dzirnavu kompleksa bāzes 1994. gadā tika izveidota Z/S "Dzirnavas", kura arī šobrīd sniedz graudu pārstrādes pakalpojumus un ir nozīmīgs sadarbības partneris vietējiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem.
* Piemiņas akmens Bērzes centrā - vietā, kur 1928. vai 1929. gadā tika uzstādīts piemineklis melna slīpēta četrstūra obeliska veidā. Uz obeliska bija iegravēti to Bērzes iedzīvotāju vārdi, kuri krituši Pirmajā pasaules karā, cīnoties Latviešu strēlnieku bataljona sastāvā uz Latvijas zemes (nevis tie, kuri krita Krievijas pilsoņu kara frontēs), kā arī to pagasta iedzīvotāju vārdi, kuri krita Latvijas valsts neatkarības cīņu laikā no 1918. - 1920. gadam, tajā skaitā kapteinis Nikolajs Grundmanis. Viņš krita reizē ar pulkvedi Oskaru Kalpaku liktenīgajā sadursmē ar landesvēru 1919. gada 6. martā pie "Airītēm". Piemineklis tika nopostīts 20. gs. 70. gados. Atmodas laikā tā vietā tika uzstādīts piemiņas akmens.
* Bērzes krejotavas ēka uzcelta 1892. gadā kā Bērzes piensaimnieku biedrības "Ņiva" (latviski "Druva") ēka. "Druva" bijusi viena no pirmajām piensaimnieku biedrībām Latvijā, kuras veidošanā līdzdarbojies arī jaunais agronoms (vēlāk LR Ministru prezidents) Kārlis Ulmanis. "Druvas" jauno ēku sāka celt 1914. gadā, bet Pirmā pasaules kara laikā darbi tika pārtraukti. Tikai ap 1926. gadu ēkas celtniecību pabeidza, pašreiz ēkā atrodas Bērzes pamatskola.
* Bērzes pamatskolas vecā ēka ir viena no lielākajām 19. gs. sākumā celtajām ēkām, kas būvēta speciāli skolas vajadzībām. Tā bija Bērzes pagasta pamatskola, kurā mācījās gan Bērzes, gan Sīpeles, gan citu pagastu bērni. Laikā no 1877. - 1883. gadam skolā mācījās arī Kārlis Ulmanis no Udzes pagasta "Pikšām". 20. gs. sākumā šajā skolā mācījās ap 80 - 100 skolēni četrās klasēs, kur strādāja 2 - 3 skolotāji. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tā bija Bērzes sešgadīgā pamatskola. Ar K.Ulmaņa tiešu atbalstu tika izstrādāts projekts modernākai skolai. Tika atvesti arī būvmateriāli, dēļi, brusas, ķieģeļi, smiltis un viss cits skolas būvniecībai nepieciešamais, bet šo darbu izjauca 1940. gada 17. jūnijs, kā arī tālaika pagasta vecākā Kārļa Rengas neuzņēmība.
* Mēra kapi atrodas pretī bijušajām Veseru mājām, kuras ir daļēji izpostītas. Savulaik tur bija uzsākta smilts ieguve. Postījumus nodarīja dārgumu meklētāji. Turpat netālu atrasts akmens laikmeta cirvis.
Piemiņas plāksne izsūtīto Bērzes iedzīvotāju piemiņai uzstādīta pie bijušā pagastnama sienas.
*Vēju akmensatrodas laukā, apmēram 100 - 150 metrus no ceļa, pie "Vēju" māju paliekām. To var atrast, braucot no Bērzes uz Jaunbērzi caur Ķiķiem. Akmens sāni vērsti uz ziemeļiem un dienvidiem. Ar šo akmeni saistās dažādi nostāsti.